Foto: Nataliya Vaitkevich from Pexels
Pēdējos gados infekciju slimības pasaulē izplatās ātrāk kā jebkad. Arvien vairāk parādās jaunas slimības tādas kā HIV/AIDS, putnu gripa, SARS, tagad SARS-Cov-2. Turpinās arī citu jau pazīstamu slimību uzliesmojumi, kā holēra, poliomielīts, odu un ērču pārnēsātās slimības. Izplatību veicina cilvēku aktīva pārvietošanās ar aviotransportu, dzīvnieku pārvadāšana un migrācija.
Veselības aizsardzības organizācijām viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir sekot infekciju izplatībai, paredzēt to parādīšanos vienā vai otrā vietā, izstrādāt aizsargmehānismus to likvidācijai. PVO, ES ir izstrādāta kopīga normatīvā bāze, kuru papildina detalizēta katras valsts likumdošana, normatīvie akti.
Latvijā ir virkne pieņemto likumu un noteikumu, rīkojumu, kas reglamentē, kā jārīkojas katrā situācijā, kad tiek apdraudēta sabiedrības veselības drošība. Periodiski tiek aktualizēta slimību profilakses un kontroles centra stratēģija, kur ir arī sadaļa: Epidemioloģiskā drošība.
Infekciju likvidācijas stratēģija ietver sevī: regulāru bērnu vakcināciju saskaņā ar nacionālo programmu, vakcinācijas pasākumus augsta riska reģionos vai augsta riska iedzīvotāju grupās, vakcīnu daudzuma nodrošinājums valstī, vakcīnu efektivitātes novērtējums, pastiprināta infekciju slimību kontrole un to uzraudzība, adekvāta reakcija uz epidēmiskiem uzliesmojumiem, rīcības plāna izstrādāšana un spēja to īstenot, nepieciešamo ikdienas un rezerves resursu sagatave (diagnostiskie materiāli, laboratoriju kapacitāte, tehnoloģijas, pietiekoši cilvēkresursi, hospitalizācijas iespējas un karantīnā esošo nodrošinājums).
Diemžēl, neskatoties, uz to, ka ar normatīvo bāzi mums it kā viss ir kārtībā, atbildīgie dienesti katrs savā lauciņā darbojas nesaistīti. Šajā epidemioloģiskās krīzes laikā to sadarbība ir bijusi zem katras kritikas. No 2011.gada 13. decembra (nolikums apstiprināts MK noteikumos nr. 956 paragrāfs 7414) darbojas Valsts operatīvā medicīniskā komisija (VOMK), par kuras esamību un tās uzdevumiem ne visi, kā izrādās, zina. No pandēmijas sākuma veselības ministre(s), saskaņā ar protokolu, to ir apmeklējusi (-jis) tikai vienu reizi – 27.02.2020. Lai gan 12.03. 2020 tiek izsludināta ārkārtējā situācija valstī, tajā pašā dienā notikusī VOMK sēde šādu rekomendāciju savos lēmumos nemin. Ārkārtas situāciju saskaņā ar likumu Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli var pieprasīt (6. pants) krīzes vadības padome, par nozari atbildīgā ministrija un pašvaldības dome. Var tikai secināt to, ka 2020. gada 12. martā katra institūcija darbojusies atstatus viena no otras. VOMK pēdējās sēdes protokols ir pieejams no 2020. gada 25. maija. Krīzes vadības pēdējā sēde datēta ar 2020. gada 20. oktobri. Vai tālāk tās nav nepieciešamas?
Imunizācijas valsts padome (IVP) darbojās atsevišķi un, spriežot būtiskus jautājumus par vakcināciju, tās locekļi izsaka kautrīgu priekšlikumu, ka par to vajadzētu informēt attiecīgos pārstāvjus no Veselības ministrijas (VM). Lai gan, Epidemioloģijas drošības likuma 5. pants nosaka VM kompetenci: 4) VM koordinē infekcijas slimības apkarošanas un likvidācijas valsts un reģionālo programmu izstrādāšanu ; 5) ārkārtējas situācijas vai katastrofas vai to draudu gadījumā iesniedz MK priekšlikumus epidēmijas vai pandēmijas izcelšanās draudu novēršanai vai esošās epidēmijas apkarošanai; 6) kopā ar Izglītības ministriju koordinē iedzīvotāju izglītošanu infekcijas slimību profilakses jomā, sabiedrība nejūt drošu VM koordinācijas vadību šajā epidemioloģiskajā krīzē.
Kā var koordinēt, ja komisijās, padomēs nav atbilstošas pilnvarotas pārstāvniecības? Un tas turpinās – pārstāvniecības joprojām nav, veselības ministrs VOMK neapmeklē, tās darbība ir apstājusies, vai krīze jau beigusies? Vai tikai jānodarbojas ar Vakcinācijas projekta biroju?
Par vakcināciju. Sabiedrības vakcinācija ir galvenais infekcijas izskaušanas pasākums. Protams, ir svarīga sanitārija, higiēna, izglītošana. Vakcinācijai ir gara vēsture. Kopš Edvarda Dženera (Edward Jenner) 1796.gada ir radītas daudzas vakcīnas ar kuru palīdzību ir izskaustas lipīgās infekciju slimības, piemēram, bakas, daudzās teritorijās poliomielīts, stingumkrampji, garais klepus, cūciņas, masaliņas, vējbakas. Un tikai pateicoties vakcinācijai pret gripu, B vīrusu hepatītu, pneimokokku, Haemophilus influezae b tipu ir uzlabojusies gan potēto, gan sabiedrības kopumā pretestība pret šīm slimībām.
Pie vakcīnu izstrādes strādā daudzu valstu zinātnieki ar katru gadu desmitu uzlabojot to tehnoloģiju vai radot pilnīgi jaunas pieejas. Sabiedrības attieksme pret vakcināciju ir atkarīga no tās zināšanām par vakcīnām, daļai no savām individuālajām sajūtām, bailēm, baumām, apkārtējo ietekmes. Tā tas ir bijis gadsimtiem. Nobriedums lēmuma pieņemšanā vakcinēties nāk no informācijas par citu pieredzi. Svarīga ir informācija salīdzinājumā, bet ne kaila statistika. Diemžēl, arī šeit netiek sniegta skaidrojoša informācija atsevišķi: par parastu reakciju uz poti, par nopietnām blaknēm. Tiek nosaukti smago blakņu absolūtie skaitļi, pat nāves gadījumi, bet netiek nosaukts uz cik lielu vakcinēto skaitu ir šie gadījumi. Cilvēki baidās no šiem skaitļiem. Un šeit atkal pārmetums VM, kura ir atbildīga par patiesu informācijas sniegšanu sabiedrībai. Vakcinācijas projekta birojam ticības nav, jo tur nestrādā medicīnas darbinieki. Ne visi pieaicinātie TV raidījumos var dot pārliecinošas atbildes uz jautājumiem, pārsvarā atbildes ir izvairīgas. Lai vai kā, bet vakcinēšanās ir vienīgais ceļš kā pārvarēt šo slimību vieglākā formā.
Nobeiguma vārdi:
- Katram politiķim pirms viņš izvēlas savu darbības lauciņu, vajadzētu prast aptvert smagākās riska zonas ar ko nāktos nozarē saskarties, iepazīties ar visu esošo normatīvo bāzi. Prast iesaistīt profesionāļus.
- Veselības aprūpes vadība ir ļoti cieši saistīta ar epidemioloģiju, tāpēc katram veselības ministra posteni gribošam to vajadzētu apgūt.