«Pastāvēs, kas pārvērtīsies!»

/Rainis/

Teksts būs šeit.

1. maijs ir Darba svētki, Starptautiskā strādnieku solidaritātes diena. Darba darītāju svētki, lai pieminētu sasniegumus cīņā par darba apstākļu uzlabošanu. Tomēr 1. maijs, kādu mēs to redzam šodien, rāda tikai to, ka cīņa par strādnieku tiesībām ir apstājusies pusceļā. Sasniegumu šajā jomā Latvijā nav.

2018. gada 6. aprīlī LU aulā notika Pasaules Veselības dienai un Pasaules Veselības organizācijas 70. gadadienai veltīta konference "Pieejama veselības aprūpe- svarīgs stūrakmens ekonomiskās izaugsmes pamatiem".

Pilnībā piekrītu profesores Guntas Ancānes uzskatiem par obligātās literatūras un skolā izmantojamo mākslas darbu kopumā izvēles lielo nozīmi. Skolotājas Ratinīkas demonstrētā mākslas lomas neizpratne un nezināšana uzskatāmi parāda, ka mākslas darbu izmantošanas principi izglītībā ir plaši jāskaidro pedagogiem, politiķiem un visai sabiedrībai.

Nabadzības pilnīga likvidēšana ir iespējama. Divi galvenie nosacījumi ir:
1)Konkrētās sabiedrības (valsts, pašvaldības u.tml.) solidāras rūpes par visu šīs sabiedrības locekļu dzīves kvalitāti, visu nodrošināšana ar cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamajiem resursiem.

“Lielākais brīnums ir zvaigžņotā debess virs manis un morāles likums manī”

[I.Kants]

Contraria sunt complementa.

[Nils Bors]

Lai iedzīvotājiem   būtu pieejama veselības aprūpe, bez ēkas, bez piebraucamiem ceļiem , bez labiekārtota  kabineta, ir jābūt pašai ārstniecības personai, kura par noteiktu darba samaksu sniedz veselības aprūpes pakalpojumu.

Šobrīd normatīvie akti nav skaidri noteikuši atbildības līmeņu kompetences veselības aprūpes pieejamībai. Nav saprotams, kāpēc uz ārsta pleciem ir uzlikta pieejamība, kas saistīta ar atbilstošu infrastruktūru? 

Ik reizi jaunie veselības ministri piedāvā savu redzējumu sakārtot veselības aprūpes sistēmu, izvēloties tikai dažas prioritātes, ar cerību, ka tādā veidā  sistēma sakārtosies.  Daži to nosauc pat par reformu, lai gan  tas ir piedāvājums strādāt ugunsdzēsēju režīmā. Nemainot sistēmu kopumā, mēs grimstam aizvien dziļāk. Ar mokām uzceļam kaut ko jaunu, bet tad  sāk brukt kaut kas cits.