Lai iedzīvotājiem   būtu pieejama veselības aprūpe, bez ēkas, bez piebraucamiem ceļiem , bez labiekārtota  kabineta, ir jābūt pašai ārstniecības personai, kura par noteiktu darba samaksu sniedz veselības aprūpes pakalpojumu.

Šobrīd normatīvie akti nav skaidri noteikuši atbildības līmeņu kompetences veselības aprūpes pieejamībai. Nav saprotams, kāpēc uz ārsta pleciem ir uzlikta pieejamība, kas saistīta ar atbilstošu infrastruktūru? 

Rezultāts ir tāds, ka ārstam un funkcionālajiem speciālistiem ar sava darba ieņēmumiem  ir jāsedz gan ēkas, gan pagalmu un piebraucamo ceļu uzturēšanas izdevumi, gan administrācijas, citu ārstniecības atbalsta un pacientu aprūpes personas, gan pārējā personāla izmaksas.

Darba samaksas aprēķina piemērs uz Rīgas veselības centra darbību, kura dati publicēti 2015. gada Labklājības departamenta pārskatā (publiski pieejams).

Centrā strādā  561 darbinieks. No tiem 210 ārstu un funkcionālo speciālistu, kas ar savu pakalpojumu ir reālie naudas pelnītāji. Pārējie 351  ir procesa nodrošinātāji: administrācija, citas ārstniecības atbalsta un pacientu aprūpes personas un pārējais personāls. Attiecība 1:1,67.

Vidējais sabiedriskā darba atalgojums valstī 2015. gadā pēc LS datiem bija 855 EUR. Ārstiem saskaņā ar MK noteikumiem nr. 1529 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība" vidējā darba samaksa no valsts finansējuma noteikta 847 EUR. 

Pēc “Re:Baltica” datiem vidējā darba samaksa pašvaldības ārstniecības iestādē  2013. gadā bija 938,56. Tā kā tika izmantoti VID dati, tad pieņemu , ka tas bija kopā ar maksas pakalpojumiem.

Tātad, parēķinot, ka pie 938 EUR jāpieliek vēl klāt nepelnošo darbinieku (361) darba apmaksa 1764,68 EUR (ņemot aprēķinā vidējo darba algu 855*1,67=1427,85+ darba devēja sociālo nodokli 23,59% - 336.82),  būs 2703.24 EUR. Vēl klāt jāpieliek darba vietas uzturēšanas izmaksas ~25% (tas ir zemākais % kāds bija pirms  reformas) - 675,81 EUR, tad katram ārstam, lai nodrošinātu pacientam pieejamību pakalpojumam,  kopā būtu vidēji jānopelna 3379 EUR mēnesī. Bet vidējai darba samaksai centrā visiem darbiniekiem, rēķinot no vidējā,  būtu jābūt 1265 EUR.

Reāli darba alga ārstiem tiek aprēķināta izejot no vidējās 847 EUR.

Ja arī ārsts nopelna priekš sevis un citiem lielāku summu, tad viņam vienalga alga tiek izmaksāta mazāka, jo tiek noteikts procents, kas neļauj pārsniegt augstāk minētā aprēķinā iekļautos izejas skaitļus. Darba algas samazinājuma sviras mehānisms ir arī darba grafiks, kurš mākslīgi tiek saspiests, vai netiek darba grafikā  iedalīts laiks  visām veselības aprūpes procesa darbībām, piemēram, atskaites dokumentu noformēšana ar datoru, ko agrāk veica   par atsevišķu samaksu operatori. Ārstiem funkcijas tiek pieliktas, bet darba stundas nepagarina, darba  algu samazina ar pamatojumu, ka izveidojas ļoti augsts stundas tarifs, tā sekundāri nosakot griestus darba samaksas apmēram.

Ar tādu darba samaksas politiku, netiek nodrošināta darbinieku motivācija būt lojāliem ārstniecības iestādei un ir problēmas ar jaunu darbinieku piesaisti. Gala rezultāts – ambulatori nav pieejamības pie kāda speciālista un visa slodze pārceļas uz stacionāriem.

Tajā pašā laikā pieaug administrācijas  izmaksas, kāda ir šo ieguldīto izmaksu efektivitāte?

Rodas jautājums : vai reforma ir devusi pozitīvu rezultātu? Kam ir kļuvusi labāka pieejamība?