«Pastāvēs, kas pārvērtīsies!»

/Rainis/

“Lielākais brīnums ir zvaigžņotā debess virs manis un morāles likums manī”

(I.Kants)

Mērķi

Nacionālas augstākās izglītības un zinātnes pilnvērtīga darbība arvien pieaugošā mērā ir jebkuras valsts patiesas neatkarības nepieciešamais nosacījums. Pilnīga neatkarība, protams, nav iespējama, jo visa pasaule ir savstarpēji saistīta, bet izšķirošais jautājums ir – kurš un kā pieņem galvenos lēmumus. Veidot tautsaimniecību un visu valsts dzīvi savās, nevis svešās, interesēs var tikai tauta, kurai ir pašai savi zinātnieki un valstsvīri, pašai savi zinoši cilvēki par visiem tautas dzīvei būtiskajiem jautājumiem. Kas ir būtisks un kas ir savs?

A)Būtiskais. Ekonomika un politika tiek atzītas par būtiskām, bet arī izglītība, zinātne, kultūra, māksla, ideoloģija ir ļoti būtiskas, ietekmē un ietekmēs arvien vairāk dziļākus tautas pastāvēšanai svarīgus jautājumus nekā ekonomika un politika. Padomju okupācijas apstākļos ar minimālām iespējām piedalīties politisku un ekonomisku uzdevumu risināšanā latviešu tauta saglabāja savu identitāti, savu nacionālo pašapziņu, pateicoties kultūrai, izglītībai, zinātnei, mākslai, kuras pietiekami lielā mērā kopa un veidoja paši latviešu kultūrai un valodai piederīgie (ne visi pie tam būdami etniski latvieši).

B)Savējais. Patriotisms un Dzimtenes mīlestība, savas valsts atbalstīšana ir ļoti svarīgi tautas un valsts pastāvēšanas nosacījumi. Tiem ir ne tikai vēsturisks, bet arī ģenētisks, bioloģisks pamats, jo cilvēks nevar pastāvēt viens, bez sadarbības ar citiem. Vajadzība draudzēties, meklēt piederību, atzīšanu, kopību ar savējiem ir ieprogrammēta cilvēku sabiedrības eksistences pamatos. Kopības sajūta, solidaritāte, brālība saistās ar pienākuma apziņu, atbildību savas ģimenes, draugu, tautas un valsts priekšā un tālāk tiek pārnesta uz visu cilvēci. Brīvais tirgus, patēriņa kults, globalizācija darbojas pretēji solidaritātei un arvien spēcīgāk veido individuālismu, egoismu, kļūst par pamatu korupcijai, ēnu ekonomikai un deviantai uzvedībai. Vajadzīgi pārliecināti savas tautas un valsts atbalstītāji, kuru darbību valsts labā nav jāuzrauga un nemitīgi jākontrolē ar likumu, noteikumu un uzraugošo institūciju palīdzību. Savējais ir cilvēk, kurš savu draugu un biedru, sev līdzīgo, tuvāko un arī tālāko intereses vienmēr ņem vērā, labprātīgi ierobežojot savas intereses.

Neviena kontrole nevar būt labāka par sirdsapziņas kontroli, bet tā nerodas pati no sevis, jo īpaši arvien vairāk saraustītajā, arvien plašākajā mūsdienu pasaulē ar arvien mazāku stabilitāti, mazāk pieturas punktiem tuvā apkārtnē, bet daudziem kārdinājumiem visapkārt. Visu paspēt ir arvien grūtāk, tādēļ katrs cilvēks izveido sev prioritātes, uzvedības paraugus – kam palīdzēt vispirms, kura lūgumus un padomus ņemt vērā pirmām kārtām. Šie uzvedības pamati veidojas agri, liela daļa jau pirms 4 gadu vecuma, tālāk veidojoties uz agrā bērnībā ieliktajiem pamatiem skolā, sociālojos tīklos, sadzīvē, ar kultūras un mākslas palīdzību. Rūpes par tikumu veidošanu strauji mainīgos apstākļos arvien vairāk jāuzņemas sabiedrībai, valstij, pašvaldībām. Augstskolām un zinātniekiem jābūt līderiem šajā vērtību, tikumu un pasaules uzskata veidošanas izmaiņu procesā.

Nevar gaidīt, ka kāds, no ārpuses atnācis, spēs un gribēs iedziļināties latviešu kultūras un sadzīves īpatnībās un meklēs atbildes mūsu vietā. Labākajā gadījumā no “ārpuses” varam sagaidīt dažus padomus par sadarbības iespējām, līdzdalību atsevišķu abpusēji interesantu uzdevumu risināšanā, sliktākajā – mūs izmantos par līdzekli svešu mērķu sasniegšanai. Sekmīgu savstarpējo sadarbību uz līdzvērtības pamatiem var cerēt izveidot tikai līdzvērtīgi partneri, līdzvērtīgi zināšanās un prasmēs.

Latvijai, lai varētu pastāvēt Latvijas valsts un latviešu tauta, noteikti vajadzīgi zinoši, gudri, patriotiski cilvēki visās dzīves jomās, ne tikai ekonomikā un politikā, bet arī zinātnē, kultūrā, mākslā un izglītībā, un visās vietās, ne tikai Rīgā un attīstības centros, bet visās pašvaldībās, laukos un mazpilsētās. Augstākās izglītības un zinātnes galvenais uzdevums ir, kopā ar kultūras un mākslas virzītājiem un veidotājiem, atrast, sagatavot, ievirzīt un atbalstīt Latvijas patriotu veiksmīgu darbību Latvijas labā, Latvijas interesēs visos tautai svarīgajos, izšķirīgajos virzienos. Tas nozīmē: izcilību meklēšanu un atbalstīšanu, rūpes par patriotisma veidošanu, humanitāro zinātņu iekļaušanu valsts stratēģisko uzdevumu risināšanā, sociālo, dabas un inženierzinātņu pūļu apvienošanu, visu Latvijas reģionu aptveršanu, plašas starptautiskas sadarbības organizēšanu uz Latvijas interešu pamata.

Jāizmanto globālās zināšanas, visas cilvēces kultūras saniegumi vietējai, lokālai, nacionālai saimniekošanai. Bez piesaistes savai zemei un savai valstij, bez vienotības un kopīgas, saskaņotas rīcības, jo sevišķi grūtību brīdī, izdzīvot nevar. Apvienošanās, pakļaušanās vienotiem noteikumiem samazina attīstības, jaunu ceļu meklēšanas iespējas, grūtību pārvarēšanas līdzekļu meklēšanas efektivitāti. Ir divi galvenie varas monopolizācijas, pakļaušanās vienotai gribai, diktatūrai nevēlamo seku pārvarēšanas veidi: iekšējais – nodrošināt mazākumam, “citādi domājošajiem” iespēju paust savus viedokļus un uzskatus, apstrīdot vadoni, tradīcijas, vairākuma viedokli, un ārējais – tiesības un iespējas “citādi domājošajiem” iet savu ceļu neatkarīgi, veidot savu, citādāku risinājumu. Pirmais ceļš ir mazāk resursus prasošs un nodrošina pakāpenisku attīstību, lēnāku bet “nesāpīgāku” mazākuma viedokļa izplatīšanos, evolucionāru attīstību. Šis ceļš ir raksturīgs zinātnei un izglītībai, akadēmiskajai videi. Otrais ceļš, “revolucionārais” vairāk tiek izmantots tautsaimniecībā un dažādās pārvaldes struktūrās, kur jauns risinājums visbiežāk nozīmē arī jaunas organizācijas veidošanu vai vismaz būtisku reorganizāciju esošajā. Jaunie risinājumi bieži noved pie bankrotiem, iepriekšējo struktūru nojaukšanas, prasa ieguldījumus (kredītus, ārējas investīcijas) jaunā risinājuma veidošanai.

Latvijai kā ekonomiski samērā vājai valstij ar relatīvi nelielu iekšējo tirgu attīstību un tai nepieciešamos ieguldījumus jāveido pārsvarā zināšanu, ideju pasaulē, izmantojot akadēmiskajai videi raksturīgos evolucionāros, uz personīgu izcilību vērstos ceļus.

Rūpnieciskās ražošanas attīstība pasaulē ved uz globalizāciju, uz lielo kompāniju pārsvaru. Bagātie kļūst vēl bagātāki, izmantojot uzvarai pār konkurentiem gan savus lielos resursus, gan savu valstu likumīgu un dažreiz arī tikai daļēji likumīgu atbalstu. (Piemērs dubultstandartiem no senākas pagātnes ir “opija kari”, kuros Anglija (1842. un 1860.gadā) ar militāru spēku piespieda Ķīnu atcelt aizliegumu opija tirdzniecībai Ķīnā, lai gan pašā Anglijā opija tirdzniecība bija aizliegta “savējo” aizsardzībai. Tagad metodes nav tik brutālas, bet lielo valstu un globālo kompāniju iespējas uzspiest savu gribu pat palielinās.)

Vide, kurā Latvija var gūt panākumus, ir akadēmiskā, uz sadarbību orientētā zinātnes un mākslas pasaule. Aktīvi iesaistoties pasaules zinātnē, mākslā, izglītībā mēs gūsim pieeju jaunākajiem risinājumiem arī ražošanā, gūsim iespēju piedalīties jaunu tehnoloģiju radīšanā un izmantošanā. Uzvarēt tiešā konkurencē globalizētajā “brīvajā” tirgū Latvijai praktiski nav izredžu. (Pašā labākajā gadījumā panākumi varētu būt īslaicīgi, kā Somijas “Nokia”, bet praktiski Latvijai tas ir maz iespējams.)

Jāmeklē kontakti ar visas pasaules zinātniekiem, māksliniekiem, ar pasaules universitātēm un zinātnes centriem. Valstij ir maksimāli jāpalīdz veidot šos zinātniskos un akadēmiskos kontaktus, sadarbību ar starptautiskām organizācijām, jāpalīdz izpildīt dalības noteikumus, tai skaitā maksāt biedru naudas. Jācenšas piedalīties inovācijās, veidot sadarbību tehnoloģiju un mākslas darbu radīšanā.

Kvalitāte

Kvalitātes jēdziens izglītībā bieži tiek izmantots kā kaut kas vienkāršs, pats par sevi saprotams. Faktiski definīcijas ir ļoti dažādas, savstarpēji papildinošas un pat izslēdzošas, tādēļ bez skaidras definīcijas kvalitātes jēdziena izmantošana ir problemātiska un pat bezjēdzīga.

Kvalitātei ir 2 galvenie virzieni – iekšējais un ārējais, kuros var izmantot subjektīvus un objektīvus kritērijus. Kvalitātes vērtēšanai var izmantot 4 galvenās kritēriju grupas:

1)Subjektīvi iekšēji kvalitātes kritēriji, pirmkārt ir atbilstība mērķim. Subjekta (organizācijas, iestādes, uzņēmuma) izvēlētie mērķi var būt ļoti dažādi, sākot no zināšanām un beidzot ar peļņu: tai skaitā paša subjekta, organizācijas un tālāk visas sabiedrības locekļu apmierinātība ar darbības rezultātiem; iespēja īstenot pašrealizāciju, radošo darbību; iegūt un izmantot jaunas zināšanas; nodrošināt materiālo labklājību; iegūt maksimālu daudzumu materiālu labumu; maksimizēt peļņu. Izglītībā visbiežāk izvēlas īso definīciju - kvalitāte ir atbilstība mērķim, atstājot jautājumu par mērķi atklātu. Netiešā veidā vairāk tiek atbalstīta izpratne par kvalitāti kā zināšanu iegūšanas un izmantošanas iespēju maksimizāciju, tomēr skaidras vienošanās nav.

2)Subjektīvi ārēji kvalitātes kritēriji ir klientu apmierinātība, pozitīvs patērētāju vērtējums, kuru var dažādi noteikt. Izglītībā tā varētu būt studentu, skolēnu un viņu vecāku apmierinātība, ja izglītība tiek apskatīta kā pakalpojums, kas tomēr nav pilnībā pieņemami, jo studenti, daļēji arī skolēni, ir aktīvi procesa dalībnieki, nevis tikai pasīvi pakalpojuma lietotāji.

3)Objektīvi ārēji kvalitātes kritēriji ir standartu izpildīšana, minimāls kļūdu skaits, sliekšņa sasniegšana. Šis prasību veids ir visvienkāršākais, viegli pielietojams, bet izglītībā un zinātnē maz efektīvs.

4)Objektīvi iekšēji kvalitātes kritēriji ir izcilība, salīdzinoši ar citiem (kolēģiem, kaimiņiem) augstāki sasniegumi. Šis kritēriju tips bieži tiek lietots zinātnē, akadēmiskajā vidē, kurā grūti izmantot standartus zinātniskai vai mākslinieciskai radošai darbībai.

Dažreiz standartus kombinē ar mērķiem, cenšoties veidot viegli kontrolējamus, bet nozīmīgus sabiedrībai, ar testiem, anketām utt. pārbaudāmus kritērijus par mērķu sasniegšanas pakāpi. Iespējami arī citi kombinēti kvalitātes noteikšanas paņēmieni. Galvenā problēma ir tā, ka kvalitātes jēdziens ir komplicēts un ļoti dažādi izmantojams, tādēļ nepietiek pateikt, ka izglītībai ir laba kvalitāte, vajag pateikt, ko ar to saprot.

Izglītība un zinātne ir lielā mērā autonomas, pašregulējošās institūcijas, tādēļ kvalitātes jēdzienam piemērotāki ir iekšējie kritēriji, atbilstība mērķim un izcilība, bet ir jāsaprot mērķi un jāzin, kādus sasniegumus vērtēt kā izcilību. Bez šīs izpratnes kvalitātes jēdziens kļūst grūti izmantojams situācijas vērtēšanai un darbības, stratēģijas veidošanai.

Studiju programmas Latvijā

Latvijas izglītības sistēma kopumā un augstākā izglītība tai skaitā ir starp labākajām pasaulē. To pierāda gan mūsu studentu sekmīgā līdzdalība dažādās apmaiņas programmās, gan sekmīgās studijas un stažēšanās pasaules labākajās universitātēs un zinātnes centros, gan daudzu Latvijas zinātnieku un mākslinieku izcili sasniegumi. Sasniegt vēl lielāku izcilību, kas ir ļoti nozīmīgs uzdevums, traucē ļoti vājais atbalsts Latvijas zinātnei. Uzdevums augstskolām tādēļ ir nodrošināt studentiem labu izglītības pamatu un maksimāli izmantot sadarbību ar labākajiem ārzemju zinātnes, tehnoloģiju un mākslas centriem studiju nobeigumam maģistra un doktora līmenī. Labs pamats nozīmē valodu, matemātikas un IT studijas visiem, iekļaujot katram studiju virzienam atbilstošu specifiku, un studiju virziena teorētisko pamatu labu apgūšanu ar atsevišķiem ilustratīviem teorijas izmantošanas piemēriem. Studiju laikā jāorganizē dažādas iespējas praktiski katram studentam iepazīties ar pasaules labākajām augstskolām, izmantojot dažādas apmaiņas programmas, sadraudzības līgumus un īslaicīgas iepazīšanās vizītes. Šo apmaiņu mērķim jābūt kultūras un sociālo kontaktu veidošanai un valodu apgūšanai, sagatavojot studentus zinātnisku un lietišķu kontaktu veidošanai un uzturēšanai visā pasaulē, pat ja zināšanu apgūšana nedaudz cieš.

Šādas relatīvi lētas studijas ieteicams organizēt visos Latvijas reģionos, kā to dara, piemēram RTU savās filiālēs, organizējot bakalaura studijas, galvenokārt pirmajos studiju posmos. Augstskolas un filiāles reģionos nodrošina savu speciālistu (“savējo”) piesaistīšanu reģionam, patriotisma uzturēšanu.

Līdzīgu studiju programmu un nelielu augstskolu vai filiāļu liels skaits un dublēšanās ir vajadzīgi, lai nodrošinātu savu, Latvijai vajadzīgu un piesaistītu speciālistu gatavošanu visos virzienos un visos reģionos. Studiju programmām ir vēlams un iespējams dot katrai savu specifisku ievirzi (ar atsevišķiem speckursiem un pētījumiem, ar kontaktiem ar vietējiem izciliem cilvēkiem, uzņēmējiem, organizācijām, ar izcilu zinātnieku iesaistīšanu) saskaņojot un koordinējot starp augstskolām piedāvājumu un pārvēršot konkurenci par sadarbību.

Maģistra un doktora līmeņa studijas (EKI 7.un 8.līmenis) prasa specializāciju un nozīmīgus ieguldījumus atbilstošas pētnieciskās bāzes veidošanai un uzturēšanai, jo bez modernas zinātnes nav iespējama laba augstākā izglītība. Latvijā var izveidot vajadzīgās zinātniskās skolas tikai dažos virzienos. Bakalaura līmenim varētu pietikt ar izcilu zinātnieku atsevišķiem semināriem, meistarklasēm utt., bet tālākiem līmeņiem nepieciešami nopietni zinātniski pētījumi un/vai mākslinieciski sasniegumi, tieši saistīti ar studijām.

Privātā iniciatīva

Augstākās izglītības pamatu jāveido valsts un pašvaldību kopā veidotam un saskaņotam augstskolu, koledžu, to filiāļu tīklam ar nodrošinātu pieejamību bakalaura līmeņa izglītībai (EKI 5.un 6.līmenis) latviešu valodā visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Privātā augstākā izglītība kalpo 2 galvenajiem uzdevumiem:

1)ātra jaunāko tehnoloģisko un zinātnisko, māksliniecisko sasniegumu integrēšana studiju procesā tiešā mijiedarbībā ar tautsaimniecību un kultūru;

2)papildu iespēju piedāvājums (valodu dažādība, tehniskie palīglīdzekļi, ekskursijas, studiju vizītes utt.) par papildu samaksu, individuālas komunikācijas, personisku konsultāciju un atbalsta piedāvājums, iesaistīšana pētījumos ar slavenu zinātnieku līdzdalību (elitāra apmācība), augstāks komforta līmenis, iespēja tikties ar ievērojamiem zinātniekiem un/vai māksliniekiem.

Privātā iniciatīva var ātri reaģēt uz straujām tehnoloģiju izmaiņām, uzņemties risku, ātri pielāgot studiju procesu ārējiem apstākļiem bez plašākas apspriešanas ar sabiedrību, kas prasītu laiku un kavētu jaunu tehnoloģiju izmantošanu. Privātā augstākā izglītība var efektīvi sadarboties ar uzņēmējdarbību, veicot kopējus ieguldījumus, slēdzot līgumus par uzņēmumu investīcijām augstākajā izglītībā.

Privātajai augstākajai izglītībai sevišķi lielas iespējas ir sociālajās zinātnēs, pirmkārt dažādu virzienu un līmeņu vadītāju sagatavošanā, jo šeit ir zemākas prasības vienveidības, standartizācijas nodrošināšanai. Ir iespējas izmantot uzņēmumu ieinteresētību un vienoties par izdevumu studijām segšanu tieši no uzņēmuma līdzekļiem apmaiņā pret studenta saistībām strādāt konkrētā uzņēmuma labā.

Medicīnā un inženierzinātnēs, tai skaitā arhitektūrā, ir mazākas iespējas studiju daudzveidībai, jo jānodrošina noteikts zināšanu, prasmju un attieksmju kopums, kurš ir apstiprināts starptautiskos un nacionālajos normatīvajos aktos atbilstošām kvalifikācijām, pirmkārt, reglamentēto profesiju gadījumā.

Kopumā privāto augstākās izglītības iestāžu piedāvājumu studēt par augstāku samaksu, izmantojot papildu iespējas un pakalpojumus, būtu jāatbalsta. Studiju programmu un augstskolu skaita palielināšanās augstas studiju maksas sektorā nav jāierobežo, tomēr jāseko visu prasību (kvalitātes, sadzīves apstākļu utml.) izpildei.

Stipri uzmanīgāk jāizturas pret zemas studiju maksas piedāvājumiem privātajā augstākajā izglītībā. Jābūt valsts, sabiedrības pārstāvju (nevalstisko organizāciju) un pašu studējošo rūpīgai pārbaudei, kontrolei par plānoto rezultātu sasniegšanu. Mazu, lētu studiju programmu un augstskolu darbība jāierobežo un nepārtraukti jākontrolē.

Augstskolu un studiju programmu skaits Latvijā

Bieži apspriesta populistiska prasība ir augstskolu un studiju programmu skaita samazināšana, apvienošana, lielu augstskolu un studiju programmu veidošana, studiju programmu apvienošana studiju virzienos. Šīs prasības ir nepārdomātas, nav pamatotas ar studiju procesa izpēti, balstās uz vispārīgiem lozungiem par ierēdņu un pārvaldes parazītisko raksturu un uz ticību brīvā tirgus visvarenībai.

Trīs galvenie augstskolas kā studiju atbalsta organizācijas uzdevumi ir:

1)sadarbības, komunikācijas un diskusiju starp visiem studiju procesā iesaistītajiem (studentiem, docētājiem, administrāciju, palīgpersonālu utt.) organizēšana un vadīšana;

2)ar studijām saistītas pētniecības nodrošināšana un atbalstīšana;

3)infrastruktūras (telpu, sakaru, informācijas avotu utt.) nodrošināšana.

Šos uzdevumus tehniski pietiekami labi var izpildīt arī neliela organizācija, izmantojot dažāda veida ārpakalpojumus (grāmatvedības, informāciju tehnoloģiju, loģistikas utt.). Problēmas var rasties 2 veidu: a)nepietiekams iesaistīto skaits, lai sadarbība un diskusijas nodrošinātu viedokļu daudzveidību un demokrātijas principu īstenošanu; b)ierobežotas iespējas manevrēt ar resursiem, ieguldīt pietiekami lielus līdzekļus kādā perspektīvā, jaunā attīstības virzienā. Abas šīs problēmas var viegli atrisināt, ja izdodas izveidot labu sadarbību starp augstskolām Latvijā un starptautiski. Ja augstskolas vienojas par pētniecības un studiju koordinēšanu, tad viegli var sacensību, konkurenci līdzīgos virzienos pārvērst par savstarpēju palīdzību un sadarbību. Ļoti būtisks šeit ir valsts, pašvaldību un visas sabiedrības atbalsts. Svarīgi ir uzsvērt, ka augstākās izglītības 4 galvenie uzdevumi (demokrātiskas sabiedrības veidošana, personības attīstības un pašrealizācijas īstenošana, darba tirgus prasību nodrošināšana, zināšanu iegūšana un izplatīšana) ir visas sabiedrības pastāvēšanas un attīstības pamats. Tas nav vienkāršs pakalpojums, bet gan sabiedrības eksistences nepieciešama sastāvdaļa. Arī citas institūcijas (ģimene, kultūra, izglītības sistēmas citas daļas) iesaistās, bet augstākās izglītības nozīme strauji aug un kļūst noteicošā valsts un tautas pastāvēšanai.

Pilnvērtīga augstākā izglītība nav iespējama bez zinātnes un mākslas, tādēļ valsts svarīgākais, līdz šim neizpildītais uzdevums augstākajā izglītībā ir ar to saistītās zinātnes un mākslas pietiekama finansiāla un organizatoriska atbalstīšana.

Valsts izveidotais kopējo studiju programmu īstenošanas regulējums ir viena no labām iespējām organizēt sadarbību nacionāli un starptautiski. Arvien plašākas ir iespējas izmantot tālmācību, sadarboties virtuālajā vidē (videokonferences, sociālie tīkli, informācijas apmaiņa internet utt.), organizēt filiāles, izmantot iepriekšējās, tai skaitā neformālās, pieredzes atzīšanas mehānismus. Rezultātā nav reālas vajadzības veidot lielas organizācijas, bet ir iespēja un vajadzība intensificēt sadarbību visos iespējamos veidos, uz ko jāvirza pamataktivitātes izglītības pilnveidošanā.

Vajadzīgas nevis kārtējās nepārdomātās, birokrātiskās reformas ar apvienošanu, slēgšanu, jaunu, jau ilgajā radīšanas ceļā novecot paspējušu standartu taisīšanu un sodiem par standartu nepildīšanu, bet gan uzticība augstskolām, palīdzība nepārtrauktu, evolucionāru uzlabojumu procesā, starptautiskas un nacionālas sadarbības veidošanā, augstskolām vajadzīgās autonomijas palielināšana, nodrošinot atbildību un atklātību augstskolu darbībā. Vajadzīgas iespējas sabiedrībai sekot augstskolu darbībai un kopīgi apspriest uzdevumu risināšanas ceļus, nevis jaunas birokrātiskas kontroles formas, kuras, palielinot organizāciju izmērus, kā likums aug straujāk kā viss pārējais. Pašlaik Augstskolu likumā ir noteiktas minimālās prasības augstskolu lielumam:

Augstskolu likuma 8.p.: “(6) Augstskolu dibinot, jāievēro šādi noteikumi:

1) augstskola īstenos vismaz piecas studiju programmas, un to īstenošanā iesaistīsies vismaz 30 (teoloģijas nozares augstskolā — vismaz 10) personas ar zinātņu doktora grādu”… . Augstskolu likuma 55.p.: (2) “… Akadēmiskās studiju programmas (bakalaura, maģistra un doktora studiju programmas), kuras paredzētas mazāk nekā 250 pilna laika studējošajiem, var tikt īstenotas un šo programmu obligātās un ierobežotās izvēles daļas īstenošanā var piedalīties mazāk nekā pieci augstskolas profesori un asociētie profesori, ja saņemts attiecīgs Augstākās izglītības padomes atzinums.”

Galvenais šajās prasībās ir minimāli nepieciešamais profesoru un zinātņu doktoru skaits (vismaz 5), jo tas ir kodols, ap kuru veidojas augstskolas mācību, zinātniskais un radošais darbs. Ja kodols ir spēcīgs, kvalificēts, saņem atbalstu un spēj aktīvi un mērķtiecīgi darboties, pārējie uzdevumi risinās, veidojot plašu akadēmisku, zinātnisku un radošu sadarbību ar visdažādāko līdzekļu palīdzību. Studentu un studiju programmu skaits var būt arī mazāks, ja izdodas izveidot pietiekamus resursus (piemēram, Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Mākslas akadēmijā ir tikai pa 3 studiju programmām (bakalaura, maģistra, doktora)). Apvienošanās lielākos saimnieciskos konglomerātos nepavisam nav obligāta un Latvijas apstākļos var būt pat traucējoša.

Koledžas perspektīvā ir jāapvieno ar augstskolām un/vai zinātniskiem institūtiem, lai nodrošinātu šajā augstākās izglītības sistēmas daļā pietiekamu saistību ar zinātnisko un radošo darbu. Latvijā šis process aktīvi notiek. Daļa koledžu (vismaz 7) ir kļuvušas par augstskolu struktūrvienībām, daļa izveidojušas ciešus sakarus ar augstskolām. Jānodrošina visu koledžu un, pēc iespējas ātrāk, arī visu profesionālās izglītības mācību iestāžu akadēmiskā sadarbība ar augstskolām, veidojot organizatorisko un juridisko pusi pakāpeniski, atbilstoši iespējām.

Attīstība

Nepietiekami izmantota iespēja ir regulāra augstākās izglītības kvalitātes vērtēšana, bez kuras faktiski nevar iztikt, bet kuru var dažādi veidot. Latvijas augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanā maksimāli jāiesaista gan izcilus ārzemju, gan labākos Latvijas ekspertus. Uzsvaru augstskolu vērtēšanas procesā jāliek uz sadarbību, konsultācijām, attīstības ceļu meklēšanu. Augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas noteikumiem jādod iespēja ekspertiem brīvi rīkoties, veidojot dialogu, veicinot jaunu ceļu, jaunu risinājumu meklēšanu. Pašreizējā vērtēšanas sistēma gan ārzemēs (ESG) gan Latvijā kļūst stipri formalizēta, ierobežota ar daudziem valdības noteikumiem. (Jaunākie augstskolu akreditācijas noteikumu grozījumi situāciju Latvijā nedaudz uzlabo, bet daudzas problēmas paliek.)

Valstij jānodrošina sabiedrības kontrole pār procesiem augstskolās, iesaistot atklātā vērtēšanas un lēmumu par kvalitāti pieņemšanas apspriešanā visus ieinteresētos: studentus, arodbiedrības, profesionālās organizācijas un darba devējus. Būtisku ieguldījumu var dot augstskolu informācija par sevi (pašnovērtējuma ziņojumi, zinātnisko pētījumu rezultātu populars izklāsts, mākslinieciskie, radošie sasniegumi, publikācijas, konferences utt.) salīdzināšana ar visu augstskolas vērtēšanā iesaistīto ekspertu domām, ieteikumiem, secinājumiem. Pie tam ekspertu ieteikumi jāizmanto kritiski, kā viens no iespējamiem risinājumiem. Eksperti ir pieredzējuši kolēģi, bet ne visu var dažu dienu laikā atrast un izpētīt. Ieteikumi ir tikai viens, no ārpuses ieraudzīts variants. Risinājumi problēmai, kuru eksperti parasti ierauga ātri, var būt arī citi, ne tikai ekspertu atrastie, vietējiem apstākļiem vairāk piemēroti, tādēļ galvenais ir izmantot ekspertus problēmu un jaunu ceļu kopīgai meklēšanai, neuzskatot ekspertu ieteikumus par “patiesību pēdējā instancē”.

Būtiska ir iespēja visiem ieinteresētajiem (studentiem, docētājiem, tai skaitā no citām augstskolām, darba devējiem, arodbiedrībām utt.) iepazīties gan ar augstskolas pašas sniegtajām ziņām par sevi, gan ar ekspertu sniegto šo ziņu izvērtējumu. Vērtīgs šeit ir katra eksperta individuālais viedoklis, jo neskaidros gadījumos, kad uzskati atšķiras, vajadzīga daudzpusīga diskusija. Šāda viedokļu daudzveidības nepieciešamība ir daudzkārt pierādījusies zinātnes vēsturē un ir pazīstama kā paradigmu vai “lielo patiesību” savstarpēja papildināmība, Nilsa Bora “komplementaritātes princips”, kurš skaisti un aizraujoši aprakstīts Edgara Imanta Siliņa eseju krājumā “Lielo patiesību meklējumos”.

Līdzīga pieeja nepieciešama, vienkāršojot normatīvo aktu sistēmu. Jāaizvieto sīkmanīga birokrātiska kontrole ar sabiedrisku apspriešanu, iesaistot ekspertus. Standartus jāvienkāršo un, kur tas iespējams, jānomaina ar ekspertu un sabiedrības pārstāvju iesaistīšanu studiju procesa izvērtēšanā. Viens no piemēriem ir profesiju standarti, no kuriem būtu jaatsakās. Reglamentētajām profesijām jālieto starptautiski izveidotie standarti, bet pārējo kvalifikāciju piešķiršanas prasības augstskolām jāsaskaņo ar ieinteresētajām pusēm, līdzīgi kā to dara Nozaru ekspertu padomes profesionalajā izglītībā.

Īsi secinājumi par augstākās izglītības pakāpeniskas, nepārtrauktas uzlabošanas iespējām (bez krasām reformām)

1.Būtiski jāpalielina valsts (arī pašvaldību un uzņēmumu) atbalsts zinātnei, mākslai un filozofijai. Beidzot jāsāk pildīt likumu prasības par valsts finansējuma pakāpenisku palielināšanu augstākajai izglītībai un zinātnei (augstākās izglītības finansējuma ikgadēju palielināšanu par 0,25% no IKP (saskaņā ar Augstskolu likuma 78.pantu) un zinātnes - par 0,15% no IKP (saskaņā ar Zinātniskās darbības likuma 33.pantu)).

2.Augstskolu un studiju programmu Latvijā nav par daudz. Apvienošana, ja tā nav saistīta ar zinātniskā un studiju darba pārveidošanu, iesaistot nozīmīgus jaunus resursus, metodes un tehnoloģijas, pati prasa resursus un palielina birokrātiskās prasības, būtiski nemainot studiju procesu un rezultātu. Bez jauniem papildu resursiem apvienošana tikai pasliktinās stāvokli. Ir vajadzīgs atbalsts plašai akadēmiskajai sadarbībai, uzticības augstskolām un, atbilstoši, augstskolu darbības atklātības palielināšana, tai skaitā atbilstoši veidojot atklātību augstākās izglītības vērtēšanā.

3.Ņemot vērā politiķu attieksmi pret augstāko izglītību, jāorientējas uz samērā lēto studiju sākuma posma (bakalaura studiju) īstenošanu Latvijā, maģistra un doktora līmeņa studijām meklējot sadarbības partnerus (universitātes, zinātnes un tehnoloģiju centrus) ārvalstīs. Liekot uzsvaru uz valodām, tai skaitā matemātiku, universālajām prasmēm un patriotisma veidošanu, jāgatavo Latvijas studenti iespējām iesaistīties dažādos jaunos zinātnes un tehnoloģiju virzienos visā pasaulē, bet jācenšas nodrošināt Latvijas studentu (un tālāk zinātnieku, mākslinieku, speciālistu) sakarus ar Latviju.

4.Jāsamazina augstākās izglītības birokrātiskais slogs, samazinot normatīvo aktu un standartu daudzumu un nomainot prasību izpildes kontroli ar atklātām diskusijām, iesaistot visus ieinteresētos.

Rīga, 29.09.2017.