Nabadzības pilnīga likvidēšana ir iespējama. Divi galvenie nosacījumi ir:
1)Konkrētās sabiedrības (valsts, pašvaldības u.tml.) solidāras rūpes par visu šīs sabiedrības locekļu dzīves kvalitāti, visu nodrošināšana ar cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamajiem resursiem.

2)Katra konkrētās sabiedrības locekļa gatavība aktīvi darboties citu, visas sabiedrības labā, labprātīgi pakļaujoties kopīgi pieņemtām un atzītām morāles normām (morāles kodeksam), tikumībai, kura nodrošina visas sabiedrības ilgtspējīgu attīstību
Divi minētie nosacījumi aptuveni sakrīt ar daudziem labi pazīstamo kreiso (komunistisko) lozungu: “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”.
Pirmais, materiālais, nosacījums ir relatīvi viegli izpildāms, ko jau 19.gs. beigās pierādīja izcilais latviešu ekonomists Kārlis Balodis savā slavenajā darbā “Nākotnes valsts”. Jau tad, 19.gs. beigās, saskaņā ar Kārļa Baloža aprēķiniem, katram pietika strādāt ražošanā 7 - 10 gadus no savas dzīves, lai materiāli nodrošinātu sabiedrību ar visiem nepieciešamajiem resursiem. Tagad jebkuras attīstītas valsts resursi ir pietiekami, lai pilnīgi visus pilsoņus nodrošinātu ar cilvēka cienīgai dzīvei pietiekamu garantēto ienākumu sociālo pabalstu vietā.
Uzsākti pirmie projekti sociālo pabalstu aizstāšanai ar garantēto ienākumu (https://www.diena.lv/raksts/latvija/viedokli/sedlenieks-maizi-un-nedaudz-izpriecu-ikvienam-14135874). Nīderlandē, kur 2016. gada janvārī pa 900 eiro mēnesī sociālo pabalstu vietā sāka saņemt Ūtrehtas pilsētas iedzīvotāji. Somijā ir gatavs pilotprojekts, kura veiksmes gadījumā sociālie pabalsti tiks aizstāti ar ikmēneša 800 eiro. 2016.gada 5. jūnijā Šveicē referendumā balsoja par universālā jeb garantētā ienākuma katram pieaugušajam pilsonim ieviešanu 2300 eiro apmērā mēnesī (60% no vidējās algas valstī), kas aizstātu visus sociālos maksājumus, bet noraidīja.
Otrais, ideoloģiskais, nosacījums ir daudz sarežģītāk izpildāms, lai gan tā vismaz daļēja izpildīšana ir jebkuras sabiedrības eksistences nosacījums. Noraidījums Šveices sabiedrības jau vairāk nekā 30 gadu apspriestajai idejai par garantēto ienākumu skaidrojams galvenokārt ar nespēju pietiekami ieinteresēt iedzīvotājus strādāt sabiedrības labā, tas ir, realizēt komunistiskā lozunga daļu “no katra pēc spējām”.
Lai likvidētu nabadzību, ir jāatrisina solidaritātes un tikumības veidošanas uzdevums, nodrošinot motivāciju strādāt un radošuma attīstību. Tas ir pasaules uzskata veidošanas uzdevums, balstoties uz solidāru ideoloģiju. Jānodrošina visu cilvēka vajadzību (A.Maslova “piramīdas”) apmierināšanu, vislielāko uzmanību pievēršot augstākajiem (ideoloģiskajiem) līmeņiem (piederība, atzīšana, pašrealizācija un transcendence), jo zemāko (materiālistisko) līmeņu vajadzību (fizioloģiskās vajadzības un drošība) nodrošināšana ir relatīvi viegli realizējama. Filozofijai (tās sastāvdaļai ētikai) un mākslai jānodrošina izpratni par cilvēka cienīgas dzīves nosacījumiem, uz kuriem balstās materiālo resursu piešķiršanas normas, jāskaidro pasaules uzskatu, dzīves jēgu un jāatbalsta to veidošanu (pirmkārt, izglītības sistēmā). Humanitārajām zinātnēm jādod metodoloģija un mehānismi tikumības nodrošināšanai un deviantās uzvedības izslēgšanai.
Viens no iespējamiem nabadzības likvidēšanas ceļiem ir saimnieciskās un kultūras darbības lokalizācija, pārvietojot lēmumu pieņemšanu uz iespējami zemākiem līmeņiem un piešķirot autonomiju pašvaldībām un citiem lokāliem pašorganizēšanās variantiem. Cilvēku apvienošana relatīvi nelielās (50 – 500 cilvēku) kopienās (kooperatīvos, arteļos u.tml.), līdzīgās Izraēlas kibuci, ir viens no perspektīviem sabiedrības organizēšanas veidiem.
Nabadzība ir brīvā tirgus un tradicionālā kapitālisma nepieciešamas sekas. Nabadzības pilnīgai likvidēšanai tādēļ ir būtiski jāierobežo brīvais tirgus un jāveido sadarbība un solidaritāte konkurences vietā, jāatbalsta altruisms un kolektīvisma morāle.

Nabadzības likvidēšana pašlaik ir politiska problēma, nevis tehnoloģiska - pietiek pieņemt atbilstošus lēmumus par faktiski pietiekamo visiem resursu sadalīšanu un sabiedrības vadīšanu. Robotizācija un automatizācija no tagadējiem ~10% ražošanā nepieciešamā cilvēku skaita strauji samazinās līdz ~<1% jau kādā 2050.gadā. Pašrealizācija mākslā un filozofijā, sociālie kontakti un savstarpēji pakalpojumi, pirmkārt, ar veselības nodrošināšanas un sporta ievirzi, var dot vajadzību (piederība, atzīšana, transcendence)  apmierinājumu. Problēma ir ar singularitāti IT attīstībā - līdz ~2050.gadam mākslīgais intelekts pārspēs cilvēku (VISĀS jomās). Jautājums - vai cilvēkam izdosies saglabāt kontroli pār mākslīgo intelektu. Ja ne - mākslīgais intelekts novēros mūs apmēram kā mēs tagad skudras. "Varas pārejas" iespēja tiek prognozēta līdz 2050.gadam, bet, iespējams, tā jau ir sākusies.

Sociālisms ir ne tikai ekonomika, bet arī ideoloģija. Ne Zviedrijā, ne Šveicē ilgtspējīga, vienojoša ideoloģija nav radīta. Protestantiskā ētika, kas ir noteicošā Zviedrijā un Šveicē, der tikai kapitālismam. Vispirms ir jāatsakās no augļošanas, tas ir, no banku kapitāla un banku kundzības, kā tas tiek pieprasīts jau Vecajā Derībā. Tad jāturpina veidot zinātnisks pasaules uzskats, bez kura ilgtspējīga, sociāli virzīta (~sociālistiska) attīstība nav iespējama (ne Zviedrijā, ne Šveicē, ne citur). 

Cilvēcīga attieksme pret visiem dara iespējamu cilvēka cienīgu dzīvi visiem
Juris Dzelme
“Ir tikai viena patiesa greznība: cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem.”
[Antuans de Sent-Ekziperī]
Humānisms (cilvēciskas attiecības) prasa samazināt standartizāciju, attiecību anonimitāti un globalizāciju, virzoties atpakaļ uz lokalizāciju, uz personificētām attiecībām bezpersonisku vietā visur, kur tas iespējams. Vardarbību un terorisma draudus jāmazina, veidojot brālību, solidaritāti.
Globalizācijas pamatā ir tieksme uz neierobežotu bagātību un varu, nospiežot trūkumā un nabadzībā vairākumu cilvēku pasaulē. Lielāko daļu eksistējošo draudu var būtiski samazināt, veidojot lokālu sadarbību, lokālus tīklus, personificējot un humanizējot attiecības. Virtuālos tīklus ir jāsavieno ar reāliem (fiziskiem) kontaktiem, samazinot līdz iespējamam minimumam anonimitāti, veicinot atklātību starp cilvēkiem. Lietišķus, anonīmus kontaktus jāapvieno ar personiskiem, atklātiem kontaktiem, ar brālību un draudzību. Mazāk slēpt savas problēmas – iecietīgāk, ar izpratni izturēties pret citu grūtībām, problēmām (trūkumiem, slimībām, īpašām vajadzībām utt.), vairāk atklātas sadarbības un līdzcietības. Cilvēka cienīgu dzīvi primāri nosaka cieņa pret cilvēku. Materiālie resursi ietekmē cieņu, tomēr cilvēku savstarpējās attiecībās tie ir sekundāri. Lietas, matērija pastarpināti iedarbojas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, tomēr noteicošā ir apziņa, nevis matērija. Nabadzība tātad ir pirmkārt mūsu apziņā, kad mēs otru cilvēku, un rezultātā arī viņš sevi pats, uztveram kā nepilnvērtīgu materiālo resursu trūkuma dēļ. Ja mēs cienīsim otru cilvēku arī neatkarīgi no viņa materiālajiem resursiem, lielākā daļa nabadzības problēmu tiks pārvarēta.
Grūtības, kuras pastāv cilvēka eksistences fizioloģisko vajadzību apmierināšanā (pārtika, apģērbs, pajumte) ir objektīvas, bet rodas galvenokārt saistībā ar apziņu, nekā materiālajiem resursiem. Pašlaik nosacīti bagātās valstis ir spējīgas un formāli ir ar mieru apgādāt ar pārtiku visus, bet traucē “apziņa” – neatbilstoša pārvaldības organizācija. Pirmā acīm redzamā problēma ir piegādātās pārtikas un citu resursu sadalīšana nabadzīgajiem. Korupcija un vienkārša zagšana un laupīšana ir reāli šķēršļi palīdzības saņemšanai, kurus rada izkropļota apziņa daudzās nabadzības nospiestās sabiedrībās.
Pēc būtības ir iespējams tehnoloģiski (materiāli) organizēt ražošanu un sadali (pārdali) pasaulē tā, lai visus nodrošinātu ar pārtiku un pajumti, ja nebūtu apziņas (organizatorisku un ideoloģisku) problēmu. Bagātās valstis izliekas, ka negrib “kropļot brīvo tirgu”, dāvinot resursus, ar kuriem var tirgoties. Nabadzīgās valstis nespēj organizēt palīdzības saņemšanu, jo tradicionālā sociālā struktūra, tikumība un stabilitāte ir faktiski sagrautas “brīvā tirgus”, tai skaitā politiskā brīvā tirgus (demokrātijas Rietumu kapitālisma izpratnē) darbības rezultātā, bet jaunas, pietiekami stabilas struktūras neizdodas izveidot.
Cienīgas dzīves pamatprincipi – brīvība, vienlīdzība, brālība (Francijas simbols). Šos principus var realizēt, tos atbilstoši saprotot un izmantojot savstarpēji saistītu prasību saskaņotā sistēmā. Saīsināta, shematiska šo principu saskaņošanas un savstarpējās papildināšanas aina ir sekojoša.
Neapzināts pamats jebkurai bioloģiskas sistēmas eksistencei ir sadarbība, brālība, kuras principa īss formulējums ir “Katram pēc vajadzībām.”. Izmantojot apzinātu rīcības vērtēšanu, vēl divi principi (“taisnība un brīve”) parādās kā divas viena otru papildinošas (līdzīgi simboliskajam “iņ” – “jan” pārim budismā un komplementaritātes principam fizikā) prasības: 1)Vienlīdzība transformējas taisnīgumā, kur nevis visiem labumi pienākas vienādi, bet par vienādiem nopelniem pienākas (no sabiedrības vai tās pārstāvja – “valdnieka”) vienādi labumi - “Katram pēc viņa nopelniem.”. 2)Personas brīvība pašai izlemt savu rīcību var īstenoties, ja pieļauj dažādību ieguldījumos citu labā, neuzspiežot vienādību - “No katra pēc spējām.” (brīvi “paša noteiktām” spējām).
Objektīvo vajadzību un subjektīvās apziņas sadursmi atrisina integrālais princips “no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām” (komunisma princips).
Kādam tomēr jāregulē šī principa pildīšana. Sākotnēji tas ir kāds viedais (gudrais, burvis, šamanis, soģis, vadonis, monarhs u.tml.) kurš parasti savu personīgo autoritāti pastiprina, atsaucoties uz gariem, mītiem, dieviem, mūžīgo pasaules kārtību un citiem reliģiskiem, “svētiem” argumentiem.
Viedais (“monarhs”, soģis) nosaka:
vajadzības (ievērojot nopelnus (un tādējādi īstenojot taisnīgumu) un dodot cieņu un godu (piederību)); un
spējas (nosakot pienākumu (un virzot uz sasniegumiem un “varonību”) un dodot slavu (atzīšanu)).
Sabiedrība, kurā vienota morāle un vienota uzskatu sistēma ļauj sabalansēt vajadzības un spējas, pārvar nabadzību, bet ierobežo personas brīvību un “brīvo tirgu”, neļauj bagātajiem kļūt neierobežoti bagātiem un sagrābt visu varu. Kapitālisms un nabadzība tādēļ nav šķirami. Kapitālismā nabadzību var ierobežot, bet ne likvidēt.

Viedoklis par saimniekošanu
Juris Dzelme
“Runas vīriem spēks rokās”[R.un M.Kaudzītes]
Brīvais tirgus dod brīvību katram, bet “katram, kam ir (pieaugums), dos, bet kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.” [Lūkas 19-26]. Saimnieki, bagātie, izmantojot kalpus, ražo bez apstājas, vairāk, nekā pašiem vajag. Pārpalikumu izmanto, lai arvien bez apstājas palielinātu savu varu un ietekmi. Bagātais aizdod “labumus”, pretī saņemot saistības, paverdzina aizdevuma saņēmēju. Kā panākt, lai kāds sāktu aizņemties? Radīt viltus vajadzības, skaudību, vēlēšanos “dzīvot labāk, cienīgāk”. Augļotājs kļūst par “pasaules pavēlnieku”. (Vecajā Derībā augļošana aizliegta (gan tikai attiecībā uz savējiem!).)
Vienīgā aprakstītā Kristus īstenotā vardarbība – tirgotāju padzīšana no tempļa (visu tirgotāju!!!).
Brīvais tirgus dod iespēju brīvā konkurencē iznīcināt konkurentu – vājāko (kā tas aprakstīts jau Bībelē). Kad konkurents pārstāj ražot, uzvarējušais “labdaris” daļu savas liekās produkcijas var “uzdāvināt” bez savas ražošanas palikušajam. (Tā, piemēram, Latvijai vispirms atņēma cukura ražošanu (un daudz ko citu), bet pēc tam sāka piešķirt palīdzību – it kā attīstībai, bet faktiski izdzīvošanai. Izmantojot ESF un visādas citas dāvanas “tautai” (fondus, pabalstus, projektus utml.) atkal tiekam pie cukura un cita vajadzīgā, bet jau uz parāda vai saņemot kā dāvanu. Kļūstam atkarīgi no dāvanām un “labdaru” labvēlības.)
Ražošanas pārvaldītāji koncentrē ražošanu globālos monopolistiskos kompleksos, kurus pārvalda ar finanšu instrumentiem un speciāli izveidotu sarežģītu līgumu, noteikumu, standartu un kritēriju tīklu. Noteikumi un finanšu sistēma tiek aizsargāta no sistēmai “svešo” (vienkāršo cilvēku) iejaukšanās, palielinot sarežģītību līdz “svešajam” (ārpus sistēmas izmestajam) nesaprotamam līmenim. Šī aizsardzība tiek rūpīga maskēta ar saukļiem par atklātību un caurspīdīgumu, bet ik pa brīdim (vajadzīgajā momentā) parādās atklātību “aizvietojošie” komercnoslēpumi, “personīgās dzīves” aizsardzība, konfidencialitāte un galvenās sviras tiek rūpīgi nomaskētas. Rezultātā ir (1) “saimnieku” (īpašnieku, finansistu) grupa, kas aizkulisēs pieņem savus lēmumus, par kuriem nevienam neatskaitās; ir (2) tehnokrātu un strādnieku grupa, kura “saimnieku” izvēlētajās vietās (valstīs) un laikos, pēc noteiktajiem standartiem saražo un sadala galveno daļu visu produktu un arī lielāko daļu pakalpojumu; ir (3) saimnieku pārstāvji politikā, medijos, sabiedrībā, kultūrā, kuri rada un uztur postmoderno, “brīvo”, globālo gaisotni, apslāpējot un nospiežot nevēlamu kritiku un novirzes no globālisma; ir (4) arvien pieaugošs daudzums “lieko” cilvēku (valstu), kuru spēja kaut ko radīt vairs nav vajadzīga “saimniekiem” un viņu padevīgajiem kalpiem, jo saražots jau ir pietiekami. Šos “liekos” jātur paklausībā, uzspiežot pseidovērtības – brīvība bez atbildības un robežām, atklātība bez reālas pieejas lemšanai, vienlīdzība “iespējās” būt brīvam (no atbildības), uzticība vairākuma varai, aiz kuras maskējas “saimnieki”, globālisms, kuram “tēvija ir tur, kur labi”. “Saimnieki” izmanto “savus” strādniekus, lai saražotu produkciju “visiem” un izspiestu citus no “brīvā” tirgus, piespiežot bezgalīgi aizņemties saražoto, pakļaujot parādniekus finansiāli un garīgi (kā dzīvei nepiemērotus, ražot nespējīgus). “Saimnieku” kalpi – finansisti, politiķi, žurnālisti, ierēdņi skalda un valda, sadala valstis un tautas sīkās postmodernās, neatkarīgās, “brīvās” grupās un grupiņās, kuras cīnās par pabalstiem, projektiem, kredītiem.
Ko darīt? Jāatgriežas pie patiesas brālības, pie lokālas ražošanas un patērēšanas, pie lokālas kultūras un patriotisma – savas mājas, sava novada, savas valsts. Jāsamazina naudas vara. Nauda ir maiņas instruments un tai nav jābūt uzkrāšanas un uzkundzēšanās instrumentam. Kapitāls, sevišķi virtuālais ir jāierobežo un jāpakļauj valstij. Lēmumi jāpieņem maksimāli tuvu izpildītājiem. Pamatvara jādod pašvaldībām, deleģējot valstij tikai nepieciešamo (infrastruktūra (ceļi, sakari utt.), attiecības ar kaimiņvalstīm, daļa no zinātnes un mākslas).
Izdzīsim tirgoņus no tempļa! Jāmācās saimniekot pašiem, bez svešiem kungiem. Ikviens lai kungs! (Rainis)
“Mosties, mosties reiz svabadais gars, Celies un salauzi kalpības spaidus!” (Ed.Veidenbaums)