Ik reizi jaunie veselības ministri piedāvā savu redzējumu sakārtot veselības aprūpes sistēmu, izvēloties tikai dažas prioritātes, ar cerību, ka tādā veidā  sistēma sakārtosies.  Daži to nosauc pat par reformu, lai gan  tas ir piedāvājums strādāt ugunsdzēsēju režīmā. Nemainot sistēmu kopumā, mēs grimstam aizvien dziļāk. Ar mokām uzceļam kaut ko jaunu, bet tad  sāk brukt kaut kas cits.

Mēs aizvien vairāk attālināmies no sākotnējām stratēģijām, politikām, plāniem un esošā likumdošana kļuvusi savos grozījumos tik smagnēja, ka reforma vairs nav iespējama. Tādā veidā risinot problēmas, reforma  vilksies vismaz vēl desmit gadus. Toties ļoti ātri esam pieslēgušies attīstīto valstu pulkam, piesedzoties dažās vietās tikai ar “dadža lapu”. Par kādu cenu mēs esam lepni, ka  pieslēgušies bagāto  valstu pulkam? Par savas tautas veselības cenu.

Nevienā tautsaimniecības nozarē mums nav stabilitātes un  noturīgas izaugsmes.  Visu laiku cīnāmies ar nabadzību un neveiksmēm. Vienīgi savā garā jūtamies pārlieku pašpārliecināti,  un lepni paši sevi slavējam, lai gan iztiekam vien ar “dadža lapu”.

Lai varētu panākt būtisku uzlabojumu, sistēma ir labi jāpārvalda . Arī veselības ministram ir jāorientējas veselības aprūpes visos procesos, sākot no sanitāra līdz terciārajam līmenim.

Tā kā jaunā veselības ministre bija iepriekšējā ministra konsultante, tad diez vai sagaidīsim būtiskas reformas, jo vismaz līdz šim nekas netika manīts, izņemot dažu prioritāšu atbalstīšanu.

Piederu pie tiem speciālistiem, kas noliedz pozitīvu ietekmi tirgus attiecībām medicīnā. Virzība uz tirgu medicīnā ir tikai tai  kaitējusi, jo padziļinājusi nevienlīdzības plaisu veselības aprūpes pieejamībā starp maksātspējīgiem un maksātnespējīgiem. Privātās ārstniecības iestādes sev piesaista maksātspējīgos pacientus un līdz ar to arī speciālistus, kas nevar iztikt ar darbu  kvotas apmēros. 

Ārstniecības iestāžu vadītāji ir pazaudējuši kontaktu kā ar pacientiem  tā ar saviem darbiniekiem, un visu atbildību novēluši tikai uz ārstu, kuram jāsniedz izsmeļoša informācija pacientam par jeb ko: par reģistratoru un koordinatoru darbu, par dokumentiem, izziņām, par rindām,  par iespējamiem pakalpojumiem citur. Viņi nevada pašu veselības aprūpes  procesu, jo viņi ir valdes locekļi, iekšējo kārtību skaidro pārgudri juristi savā terminoloģijā, un ja ne tā, raksti paskaidrojumu un iepazīsties ar rīkojumu. Izzūd tā koleģiālā, labestīgā  ārstniecības iestādes gaisotne, kas vienmēr ir pastāvējusi. Bail  saslimt ir pat pašam mediķim, kur nu citam, jo nezini vai kāds Tev laikā palīdzēs.

Visi runā par krīzi veselības aprūpes sistēmā. Tad vajag arī rīkoties atbilstīgi krīzes apstākļiem.

Tas nozīmē revidēt pilnībā visu sistēmu un sākt to likt pa plauktiņiem no jauna. Citu ceļu neredzu.