«Pastāvēs, kas pārvērtīsies!»

/Rainis/

Detaļas
Kategorija: Jaunumi

Veselības aprūpes finansējums nākamgad ir jāpalielina vismaz līdz 12% no kopējā valsts budžeta (patlaban 9,8%). Iniciatīvas mērķis ir likt valdībai aizdomāties par lēni mirstošo veselības aprūpes nozari un panākt, lai arī Latvijas iedzīvotāji veselības jomā beidzot saņem to pašu, ko jau šodien saņem Igaunijas, Lietuvas, Slovēnijas un citu ES valstu pilsoņi.

Detaļas
Kategorija: Jaunumi

Latvijas sociāldemokrātiskās strādniekus partijas – LSDSP valdes loceklis Raimonds Lejnieks - Puķe aicina iedzīvotājus parakstīt iniciatīvu sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv par to, lai 3. grupas invalīdiem tiktu nodrošināts bezmaksas sabiedriskais transports.

Detaļas
Kategorija: Jaunumi

LSDSP priekšsēdētājs Jānis Dinevičs stāsta par LSDSP, par LSDSP restartu, par sociāldemokrātijas izaicinājumiem gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā Veltas Puriņas vadītajā raidījumā "Dienas personība".

Detaļas
Kategorija: Jaunumi

Valsts drošība, tautas izdzīvošana un uzplaukums ir pirmām kārtām atkarīgi no kultūras, zinātnes, izglītības, patriotisma. LSDSP iestājas par kristīgajām vērtībām, kuras tagad ir atzītas arī Latvijas Satversmē.

Detaļas
Kategorija: Jaunumi

 Ansis Ataols Bērziņš/www.delfi.lv

Latvijas Republikas prezidentam Raimondam Vējonim
Latvijas Republikas tiesībsargam Jurim Jansonam


LSDSP aicina atcelt tiesas spriedumu, ar kuru Ansim Ataolam Bērziņam tiek mainīts par piedalīšanos 2009.gada 13.janvāra protestos piespriestais soda izciešanas veids no nosacīta uz reālu apcietinājumu.

Detaļas
Kategorija: Jaunumi

Nu jau vairāk kā gadu portālā manabalss.lv parakstus vāc iniciatīva: “Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam”! Iniciatīvas autorei, Liānai Hiršsonei, šī cīņa par NĪN atcelšanu sākās ļoti personiski – viņas īpašumam nodoklis nepamatoti tika pacelts no dažiem simtiem uz jau vairākiem tūkstošiem eiro! 

Detaļas
Kategorija: Jaunumi

 

 Ansis Ataols Bērziņš/www.delfi.lv

Iespējams, mēs atkal tuvojamies laikam, kad šo valsti labāku spēs padarīt tikai politieslodzītie un disidenti. No varas puses tas ir pagalam nožēlojami, jo tā vara skaidrības ieviešanas vietā nodarbojas arī ar patiesības falsifikāciju. Toties no sabiedrības puses mēs varam būt lepni, ka vēl ir cilvēki, kuri ar taisnību netirgojas un varas priekšā nelokās.

Savādi – 2009. gada 13. janvārī Doma laukumā izsludinātais, Sabiedrības citai politikai (vēlāk iekļāvās Vienotībā) organizētais pasākums vēl pirms tā norises tika saukts par protesta mītiņu, cilvēki tika aicināti nākt un paust savu protestu. Taču pēc tam, pēc nekārtībām pie Saeimas un Vecrīgā no šī iemesla (politisks protests) kratījās vaļā ne tikai protesta (!) mītiņa organizētāji. To ignorēja un turpina ignorēt tiesātāji (pie atbildības par nekārtībām tika saukti vairāk nekā 70 cilvēki). Sak, krimināli elementi izmantoja mītiņu masu nekārtību organizēšanai un dalībai tajos. Huligāni – stiklu dauzītāji un demolētāji – nekas vairāk. Tā nav. Raksta pamatā ir 13. janvāra lietā notiesātā Anša Ataola Bērziņa šī gada otrajā janvārī sasauktā preses konference. Manas domas te būs uzsvērti subjektīvas. Cerībā, ka tā izdosies ātrāk panākt, lai oponenti, lai tiesātāji vīžotu vismaz tik daudz, kā kvalificēti pamatot savus lēmumus pēc būtības. Līdz šim tas izpaudies tā, ka nedara godu ne politikai, ne tiesu sistēmai. Jo izskatās pēc rēķinu kārtošanas, kur «vainas» atzīšana no apsūdzēto puses varas pārstāvjiem šķitusi svarīgāka par vainas pilnvērtīgu definīciju un atbilstošu, profesionālu lietas iztiesāšanu. Turklāt tiek demonstrēta uzbāzīga «neprasme saistīt bērna piedzimšanu ar to, kas notika pirms deviņiem mēnešiem» (I. Redisons). Taču – lai runātu šajā lietā par taisnīgumu, par daudzmaz godīgu varas attieksmi, notikuma politiskie cēloņi nav apejami.

Tīrākais ceļš

Par cēloņiem. Publika tolaik bija krietni uzkurbulēta jau pirms mītiņa. Dienu pirms notikuma (NRA, 12.01.2009.) rakstīju: «Tik daudz kas grasās tur notikt. Sanākšanas centrālo norisi – ļaudis klausās kvēlas «garaspēka» iedvesmotas runas par to, cik valsts nolaista, cik visi cietēji, un sauc, lai Saeima atlaižas – papildinās vairāku desmitu, ja ne simtu ļaužu solītas konkrētas izdarības. Viens stums tačku ar mēsliem «līdz pašām Saeimas durvīm». Otrs būs beidzot paņēmis līdzi un vicinās no lauku radiem palienētās dakšas. Trešs būs sporta veikalā nopircis mietu…» Vienlaikus mani pārsteidza tas, ka mītiņa rīkotājiem nebija nekāda programmatiska piedāvājuma, kurš apliecinātu ko vairāk par vēlmi tikt pie varas uz ļaužu neapmierinātības rēķina. «Ko labāku par esošo, jūs, kas saucat ļaudis uz laukumu, varat tiem dot? Ja nevarat, tad gribat tik vien kā, lai ļaužu dusmas jūs noved pie varas saskaņā ar tās esošo ģīmi un līdzību. Kāpēc jāiet uz laukumu, tagad zina katrs. Katram ir savs personiskais rēķins, un pagaidām tas ir tas tīrākais rēķins» (NRA, 12.01.2009.). Iespējams, tieši neziņa, kā šos katra rēķinus socializēt un valstiskot, bija iemesls tam, kāpēc deputāti starp sevi un cilvēkiem nolika policiju, nevis iznāca pie tās paši. Tiem nebija, ko cilvēkiem teikt. Lai arī, turpinot saskari, agresija varēja izpalikt. Otra versija – agresija un demolēšana nevarēja izpalikt nekādā gadījumā, jo notikumi pēc mītiņa pamatā bija inscenēta provokācija. Mītiņa norise, kurā skanēja pārsvarā dežūrteksti (izņemot Daci Pastari) un plīvoja partiju standarti, pati par sevi neko neprovocēja. Tam nebija emocionālas kulminācijas. Tika teikts – kaut kas būs. Netika teikts – mēs visi kopā tad un tad darīsim to un to. Esmu operatīvi rakstījis, kas tieši man radīja aizdomas par apzinātu provokāciju. Savādi arī tas, ka citās zemēs līdzīgu norišu politiskie cēloņi tiek fiksēti visai rūpīgi. Bet pie mums arvien kā padomju laikā: nekādi politiskie nevar būt, tikai «huligāni». Lai arī Rīgā todien varēja runāt pat par zināmu politisku darboņu nodevību. Jo tie akceptēja cilvēkus tikai kā pūli. Tie «lietoja» cilvēkus mītiņā, bet nebija gatavi strādāt ar tiem pēc tam. Pēc mītiņa Vecrīgā redzēju diezgan daudzus politisko organizāciju pārstāvjus. Bet neviens no tiem netaisījās izrādīties kā politiķis. Kur nu vēl atļauties tādus vārdus kā «politiskā atbildība»! Taču 13. janvāra nekārtībām noteikti bija politisks pamats. Acīmredzot tas netiek uzsvērts, jo skar pašu varu. Un tāpēc visvainīgākie izrādās tie, kuri uztvēra savu rīcību kā politisku izpausmi, kuri meta ar akmeni ne Saeimas namam, bet varas simbolam. Varas, kurai nospļauties uz tautu. Tie, kuri «huligānu» scenārijā neiekļāvās, kuri nebija tajā paredzēti. Tie, kuri gāja tīrāko (savu), nevis kādu citu inscenētu ceļu. Tostarp Ansis Ataols Bērziņš.

Es atzīstu rīcību, ne vainu

Ansis Ataols Bērziņš: «Tiem, kas savu vainu atzina, piesprieda vai nu sabiedriskos darbus vai naudas sodus. Tiem, kas vainu neatzina, piesprieda nosacītus sodus. Faktiski pamatprocesā palikām mēs divi, pārējos pamazām dalīja ārā. Man pirmā instance piesprieda pusotru gadu, otrā pielika vēl divus mēnešus klāt. Jānim Vanagam piesprieda divus gadus. Es neatzinu vainu no sākta gala. Tajā pašā laikā es atzinu rīcību. Šīs sistēmas pārstāvjus visvairāk tracina tas, ka cilvēks saka: jā, es to darīju, bet es tur nesaskatu vainu. Ja liegtos un teiktu: es to nedarīju – viņi saprastu. Tāpat, ja teiktu: esmu vainīgs. Mēs skaidri redzējām, ka tiesa nevēlas noskaidrot ne mūsu rīcības cēloņus, ne apstākļus. Tāpēc mums radās iespaids, ka viņi pilda kādu pasūtījumu. Šobrīd tiesas, kuru pamatuzdevums būtu vismaz puslīdz prognozējama taisnīguma nodrošināšana, ir loterija. Ja paveiksies, būs normāls tiesnesis. Nevis haltūrists. Bet drīzāk būs haltūrists, kurš gribēs atkratīties. Tiesas šobrīd atkratās. Atkratās uz mūsu, parastu pilsoņu rēķina.» Es uzskatu, ka sods ne tikai Ansim un Jānim, bet arī citiem bija pārāk bargs. Vienīgā epizode, kas Ansim pierādīta – viņš meta akmeni Saeimas logā. Lietuvā cilvēki par ko līdzīgu dabūja diennaktis. Arī puišiem, kurus naktī uz 14. janvāri izlaida no iecirkņa, tika noformēti administratīvā pārkāpuma protokoli. Par krimināllietām tos pārkvalificēja vēlāk. Eiropā par līdzīgu darbību draud administratīvais vai naudas sods. Oho, tieši šajā brīdī TV ziņās dzirdu, ka par valstij, krāpjoties ar nodokļiem, nodarītu kaitējumu 300 000 eiro apmērā saņemts sods – 5000 eiro. Preses konferencē tika minēts, ka Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece, tiesību politikas veidotāja Laila Medina tikusi nosacīti tiesāta par 3 miljonu ASV dolāru kaitējuma nodarīšanu valstij. Kad tad īsti Temīdai Latvijā acis ciet, kad vaļā? Jo nodarījuma un soda samērīguma princips vairs nav lāgā nolasāms. Kāpēc? Turklāt gan ierēdnim, gan tiesnesim sava attieksme, savi slēdzieni, šķiet, ir jāpamato. Arī tas, kāpēc Ansis «māžojas», šķirdams vainu no rīcības. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13. pants nosaka, ka netaisnīga rīcība ir atceļama arī tad, ja formāli ierēdņa rīcība atbildusi likumam. Ja notiek pretējais, tad jājautā – vai Latvijas tiesas joprojām turas pie tā sauktās vērtējošās teorijas, kura noteica, ka vaina ir tas, ko definē tiesa? Padomju laikā vara ar šo piegājienu attaisnoja represijas. Piecdesmitajos gados tika deklarēts, ka padomju vara esot no šīs teorijas atteikusies. Kad to pamanīja Latvijā? Kad pamanīs?

Represīvā probācija

Ansis Ataols Bērziņš: «2003. gadā Andrejs Judins iniciēja ideju, ka arī nosacīti notiesātie ir saistāmi ar Valsts probācijas dienestu (VPD). VPD sacer plānu, kā tev – notiesātajam – būs dzīvot uz brīvām kājām. Ja gribi braukt uz ārzemēm, tev jāprasa viņiem atļauja. Utt. Es nesaku, ka probācijas dienests galīgi nav vajadzīgs. Ir situācijas, kad viņš ir vajadzīgs. Taču situācijā, kad ir runa par politisku lietu, probācijas dienests top par represīvu instrumentu. Tas cilvēku garīgi pazemo. Man to apstiprināja Vanagu Jānis, kurš mīļā miera labad nolēma uz probācijas dienestu aiziet. Tādi jautājumi kā «Ko tu domā par to un to?» atgādina čekas metodes. Vēl viņam bija Norvēģijā sarunāts darbs, bet izbraukt neļāva. Es uz VPD doties atteicos. Esmu visām instancēm rakstiski paskaidrojis, kāpēc tā daru. Kad izlasīju, kādas man ir tiesības un kādi man ir pienākumi saistībā ar VPD, es uzreiz sapratu, ka tas ir pazemojums. Situācijā, kad nejūtos neko sliktu darījis, es tādā veidā dzīvot netaisos. Ar tiesas spriedumu probācijas dienesta uzraudzība man netika piespriesta. Un Krimināllikumā rakstīts, ka nosacīti notiesātam probācijas uzraudzību kā papildu sodu nevar piemērot. Nav tā, ka es kaut ko ignorēju vai gribu pazust. Taču VPD nolēma vērsties tiesā ar iesniegumu – aizstāt nosacīto sodu ar reālu brīvības atņemšanu. Es nevarēju tiesā ierasties, jo stažējos Čehijā un Lietuvā, rakstu disertāciju. Tiesai viss bija paziņots. Tiesa nolēma apmierināt VPD prasījumu. Tātad šobrīd pirmajā instancē ir nolemts, ka mani vajag iesēdināt uz gadu un astoņiem mēnešiem. Līdz pirmdienai (4. janvārim) varu iesniegt pārsūdzību, ko arī darīšu. Ja tā netiks apmierināta, man būs jāizvēlas starp politieslodzītā un politemigranta statusu. Es nevēlos ne vienu, ne otru, jo uzskatu, ka visu dzīvi esmu centies padarīt šo valsti labāku. Nodarbojos ar kultūru, zinātni, rūpējos par māju, par bērniem. Laikam valstij šādi cilvēki nav vajadzīgi. Turklāt tiesai šāds VPD prasījums būtu jāskata pēc būtības. Apzinoties, kas ir kriminālprocesa mērķis un kas ir VPD uzdevums un mērķis. Varbūt citos gadījumos tiesa to vērtē, bet manā gadījumā, cik varu spriest no tiesu sēžu protokoliem, tiesa to nav darījusi. Bet – kāds ir VPD uzdevums? Resocializēt noziedznieku. Tātad, ja VPD lūdz kādu reāli iesēdināt, jādomā, kādā veidā tas viņu resocializēs, kāds labums būs sabiedrībai, kā uzlabosies dotā cilvēka socializētības pakāpe. Bet – to viņi vispār neuzskata par vajadzīgu pamatot. Tiesai savukārt būtu jāvērtē – vai šis pamatojums atbilst patiesībai vai neatbilst. Es tiesai iesniedzu rakstisku paskaidrojumu, ka daru to un to, nodarbojos ar to un to… Respektīvi, man ir pierādījumi, ka neesmu asociāls. Iesēdināšana mani tikai desocializētu. Pirmkārt, cietums nav tā vide, kur cilvēks uzlabotos kā sabiedrības loceklis. Otrkārt, aizvainojums par nepamatotu iesēdināšanu cilvēku tikai radikalizē. Tiesa šos manus argumentus neskatīja. Viss notiek formāli, bet to, kādēļ tas viss izdomāts, vajadzīgs un pieņemts, viņi vispār neskata. Tas viņus neinteresē.» Tātad Latgales priekšpilsētas tiesa 2015. gada 21. decembrī faktiski notiesāja Ansi ar reālu cietumsodu par nepakļaušanos probācijas dienestam. Probācijas uzraudzība tiešām ir papildu sods (KL 36. pants). Anša gadījumā – dubultsods. Jo neviena tiesa nav piespriedusi Ansim probācijas uzraudzību! Latvijas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2014. gada 24. decembra spriedumā, paļaujoties uz to, ka Ansis turpmāk likumus nepārkāps, rakstīts: «Krimināllietu tiesu palāta, atzīst, ka A. A. Bērziņam nav nepieciešams noteikt Krimināllikuma 55. panta 6. daļā paredzētos pienākumus.» Tas pats rakstīts Rīgas apgabaltiesas 2013. gada 20. augusta spriedumā. Šie pienākumi citu starpā paredz: – nemainīt dzīvesvietu bez VPD piekrišanas; – piedalīties probācijas programmās saskaņā ar VPD norādījumiem. Vai VPD ierēdņi jau būtu saņēmuši tiesnešu pilnvaras? Ja jau uzdod par savas rīcības pamatu to, ko neviena tiesa nav lēmusi? Tas pirmkārt. Otrkārt, Ansis ir notiesāts saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma (KL) 225. panta otro daļu, kuras kopš 2011. gada nav (izslēgta no KL 01.01.2011.), bet pārkvalifikācija uz citu pantu nav veikta. Tātad reāla brīvības atņemšana Ansim piespriesta saskaņā ar neeksistējošu likuma normu. Kā preses konferencē skaidroja Juristu apvienības pārstāvis Ivars Redisons, tiesa nav norādījusi, kāpēc netiek piemērots KL 5. pants, kurā teikts, ka tad, ja mainās likumi, personai piemērojama labvēlīgākā norma. Treškārt, Redisona kungs, uzsvēris, ka saskaņā ar spēkā esošām konvencijām Ansis bija atbrīvojams no soda, norādīja uz putrošanos saistībā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa piemērošanu Anša lietā. Viņu tiesā par nepakļaušanos likuma grozījumiem, kas spēkā no 2015. gada 1. februāra, bet skaidrots (VPD vēstule), ka ievērojama 2014. gada kārtība – kad pieņemts AT spriedums. Kura norma tad ir spēkā? Vai arī soģi jūt tik lielu pietāti pret dokumentu, kurš ir LPSR AP 1970. gada 23. decembrī pieņemtā Labošanas darbu kodeksa tiešs turpinājums, ka grib, lai tas tiktu piemērots katram gadījumam visā pilnībā. Ansis var būt savā ziņā lepns – saskaņā ar šo kodeksu cietumā turēja Gunāru Astru. Sistēmai gan būtu laiks beidzot izārstēties no šādas nostalģijas. Ceturtkārt, Ansis ir deklarējis dzīvesvietu Rudzātos, un VPD tas ir bijis zināms. Bet, ja tiesai jālemj par sodu tur, kur cilvēks deklarējies, kāpēc Ansi tiesāja Rīgas Latgales priekšpilsētas, nevis Preiļu tiesa? Tāpēc, ka Latgalē nav «pareizie» tiesneši? Es izlasīju šo spriedumu, pirms biju lasījis Anša 2015. gada 31. decembra sūdzību Krimināllietu tiesas kolēģijai. Man likās, ka tiesa «kasās». Jo spriedums nepārliecina par VPD iesnieguma pamatotību, un saistībā ar to atklājas itin kā tīšas sīkumainas ieriebšanas labad ieviestas patiesības vai adekvātas tiesiskas rīcības nobīdes. Dažas no tām savā sūdzībā akcentē Ansis. Ansis ir iesniedzis sūdzību arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Jo Eiropas CT konvencijas 5. un 6. pantā, skaidri pateikts, ka notiesāt var tikai par nodarījumu, kas paredzēts likumā. Prokurors, kas veica izmeklēšanu, varēja nodarījumu pārkvalificēt (mantas bojāšana – izsists logs, huligānisms…). Bet Ansis sevi sauc par politiski notiesāto. Un, jautāts, kā viņš uztver vēsti, ka cietumā viņa pāraudzināšanas nolūkā esot gatavi lietot spēku un speclīdzekļus, atbildēja: «Vienkāršāk būtu bijis aiziet un pazemoties. Un vēl vienkāršāk būtu bijis pateikt prokuroram – esmu vainīgs un pazemoties uzreiz. Bet runa ir par to, ka nedrīkst vienkāršības dēļ pārdot savu pašcieņu, savu godaprātu. Es to neesmu gatavs darīt. Bet sistēma joprojām nespēj saprast – kā tu vari pastāvēt uz savu taisnību, ja Sistēma uzskata, ka tev nav taisnība? Nebaidies? Tātad vajag tevi salauzt! Iebaidīt tā, lai nobīsties. Vai, izmantojot tevi, iebaidīt citus – tā, lai uz visiem laikiem zustu vēlēšanās protestēt. Viņi var salauzt miesu, bet garu ne. Ja, pirmkārt, netiks apmierināta mana sūdzība, otrkārt, ja mani no ārzemēm izdos Latvijai, tad… tikai slapjais bada streiks. Nekādu kompromisu ar šo sistēmu. Nekādu.»

Kas no tā visa izriet?

Politiskās sākotnes ignorēšana šajā lietā padarījusi visu procesu, tiesāšanu politizētu. Tiesu sistēma aizvietojusi Temīdu ar Adikiju. Tiesāšana par faktu (iemeta akmeni Saeimas logā), sevišķi pēc VPD iesaistīšanās, pārtapusi tiesāšanā par nepakļaušanos varas viedoklim, par atļaušanos iebilst tai un vērtēt tās rīcību. Samērīgums ir aizmirsts. Pazemojums joprojām ir nozīmīgs, ne tikai tiesu un cietumu sistēmas, bet varas kā tādas instruments. Ansis sen vairs nav puišelis, kurš varētu uzmest lūpu stingrāka, taisnīga varas satvēriena dēļ. Viņš runā par savu un savu līdzbiedru pazemojumu kā sistēmas principu. Par pazemojumu, ko rada patvaļa un nelikumīga rīcība no varas puses.

(Oriģinālais raksts lasāms šeit!)